Vētra šņāc, un zibens spīd, Kalni nodreb tumsā; Ceļa nevar saredzēt, Kājas klūp un stostās. Daba ārprātīgi kauc - Vai tā skaistā daba, Kura pirmāk smaidīja Puķēm saules staros? Kur nu spožās debesis, Kur ir saldās jūtas, Kurās citkārt nodrebot It kā augšup cēlos? Šis pats jaukais debess vaigs Tagad nejauks, pārgriezts It kā ārprātīgā lāsts Skan pa pasauls ārēm! Un, ja tagad piedzimtu Cilvēks šādā laikā, - "Hū!" - viņš vaigu aizklātu: "Netīk dzīvot šeitan..." Bet, kurš jauku redzējis, Ticībā brien dubļus, Zin, ka debess skaidrosies, Saule atkal mirdzēs! Vētra šņāc, un zibens spīd, Kalni nodreb tumsā; Bet es dabu pazīstu - Tā ir vecā daba!
