Nekā tu nenes - ne miega, ne miera, Tik sāpju atmiņas, pusmoda sapņus; Iet gulēt bez cerībām - bez gala mirt - Un nevarēt sākt un nevarēt beigt - - - Tur augšā, kur debesi esam teic, Mirdz zvaigznes kā dimantu dzīles; Daudz sveicienu no jaunības Tās sūta no mūžīgās augstības Un mudina izteikt šīs zemes spīles. Tur augšā, kurp reiz es gribēju braukt, Baltsvārkos tērpts, no ķerubiem vests, Deg mana pirmā skaidrība, Tai mana sirds bij nolemta. Nu sirds no tumsas apņemta, Tur zvaigznes stars vairs neiespīd - Tā nemīl vairs, tā nīd un nīd -, Tur mūžīga, mūžīga nakts.
