I Zem šalcošiem bērziem, zem dzeltenām lapām Nu stāvu es atkal vientulis; Kur ir mans ziedonis, manas rozes? Tik smilšains pakalns mans stāvoklis! Aiz augstiem kalniem, aiz viļņošām jūrām Pār miera ielejām saule spīd - Tur zied mans ziedonis, manas rozes, Pa gaisiem balti debeši slīd. Ai, pacelties augšup, pacelties tīkas Un redzēt, kā ziedons aiz kalniem mirdz! Zem šalcošiem bērziem, zem dzeltenām lapām Tik neziņā tvīkst un nīkst man sirds.
II Es redzēju, kā zvaigznes zuda Aiz apvārksnes, aiz kapu sila; Un, it kā skumjās nobāluse, Tur tvīka naktī debess zila. Es dzirdēju, kā noskanēja Kaut kur aiz ciema dziesma žēla; Nakts vēsmā lēni nodrebēja Sauss vaiņadziņš pie krusta tēla. Es domāju par ziedu laiku, Kad draugs pie krūts vēl rozi nesa... Un nu, uz viņa kapa sēdot, Man aukstais rudens pretī dvesa.
III Līkst lēni, smagi šūpļa kārts, Un austrums blāzmā atspīd sārts.
Mirdz, šķiroties no vasaras, Uz lapām, ziediem asaras.
Reiz bija zaļa jaunība, Reiz bija spars un jautrība...
Nu roka šūpļa auklu tur Un domas maldās šur un tur.
"Ai, zaļā, sārtā jaunība! Nāc atpakaļ tu, jautrība!..." Slīkst lēni, smagi šūpulīts, Līkst mugura; aust rudens rīts.
