Ak, ko tas mežs par manu mīlestību Tik drūmi šalc; es sen jau mīlu Un mūžam mīlēšu; es neuzticos Nevienam vairs, bet mīlu, mīlu... Es mīlu to, kam es visvairāk neuzticos: Es mīlu pāri spožu sapņu acu, Kas mani redzēja, bet nesaprata... Ko šalc tu, mežs, ko niekus stāsti! Es zinu, zinu visu, sen jau zinu, Kā mīlē un kā mirst, kā dzīvo, Kā lād par visu un kā tomēr svētī To, kuru mīlē, - svētī, klusi raudot.
